Es stāvēju klints malā un manā priekšā izklājās zils tuksnesis. Uz oranžo debesu fona, garām cēli peldēja milzīgs valis. Vaļa varavīksnes krāsas acs skumji paskatījās uz mani un debesīs izšāvās gaisa strūkla – vaļa elpa. Es pamodos…

Kaut kur aiz loga debesīs joprojām peldēja valis un skaļi elpoja. Es to neredzēju, toties dzirdēju ļoti reāli. Līdz galam neaptvēris, kur beidzas sapnis un sākas ceturdienas rīts, cēlos un gāju pie loga. Gandrīz rokas stiepiena attālumā pie manas mājas, debesīs, karājās gaisa balons. Īsts gaisa balons ar grozu un cilvēciņiem tajā.

Virs Salaspils pārlidoja gaisa kuģu karavāna.

Tālāk jau viss kā parasti. Illūzija izgaisa un es skrēju pēc fotoaparāta. Tad brokastoju vaļu elsu pavadīts. Tad sēdos ar sievu uz motorollera un devos uz darbu. Visu ceļu mums abiem nelika mierā domas par šiem baloniem. Īsajos brīžos, stāvot pie luksoforiem (braucot parunāt nevar), apmainījāmies ar šī rīta emocijām.  Interesanti.

Cik labi ir sākt rītu ar gaisa balonu virs galvas. Mēs redzējām cilvēkus, kas, galvas aizlauzuši, stāvēja un skatījās debesīs. Vienkārši stāvēja, noķerti mirklī. Mirklī starp modinātāja zvanu un ikdienas žurku skrējienu. Šajā mirklī itkā pasaule apstājas. Negribas vairs skriet, uztraukties, domāt par piezemētām lietām. Virs tevis peld gaisa balons. Lēns un cēls. Pakļauts tikai vējam un saulei. Brīvs..

Šodien velk uz liriku

Filed under: Domas