Šodien diena, kad nāk prātā dažādas globālas pārdomas par lietām.

Ziniet, citreiz ir tāda dīvaina sajūta. Iedomājies, ka esi lielā lielā pūlī, kas kaut kur lēni plūst, piemēram, demonstrācijā vai piketā, vai dziesmu svētku gājienā cauri Rīgai. Tu esi viens no šī pūļa dalībniekiem un kopā ar visiem ej. Apkārt, palielam, tu redzi tikai kaimiņus, tādus pašus cilvēkus kā tu, kas arī ar tevi kopā kaut kur iet. Ja pacelsi skatienu, tad aiz kaimiņu galvām redzēsi fragmentus no garām plūstošas ainavas – mājas, koki, trolejbusu pieturu zīmes, bet skats ir diezgan aprobežots, tieši tik, cik zināt, ka esi pilsētā, ka kaut kur kusties, ka cilvēku daudz. Un tagad iedomājies, ka pēkšņi pacelies virs citu galvām un ieraugi gan kopskatu, gan to kas ir tālu tālu priekšā, gan to kas bija aizmugurē. Kādas būs tavas pirmās emocijas ieraugot vairāk? Sajūsma, bailes, atklāsme? Nu lūk cireiz man ir šāda līdzīga dīvaina sajūta.

Šodien izlasīju rakstu par Parex bankas afēras notikumiem un iemesliem. Es esmu dzirdējis par šo Parex lietu, esmu kaut kur kaut ko lasījis, zinu globālos viedokļus, ka Parex bankas glābšana bija wrong un ka valsts zaudēja daudz naudas. Bet tikai šodien, praktiski pēc gada, esmu pa īstam sapratis – WTF! Atreferēšu dažos teikumos, ko esmu šodien uzzinājis par Parex.

Parex bankas īpašnieki bīdīja bankas biznesu, kā jau tas baņķieriem pienākas. Piesaistīja investorus, kas noguldīja savu kapitālu, kuru baņķieri apgrozīja pasaules finanšu tirgos un guva peļņu gan sev, gan noguldītājiem. Tad kaut kas aizgāja griezi un Parex diezgan strauji pakāsa daudz daudz piķa (ASV NI krīze vai Forex fail nezinu). A piķis ta nebija savs, tas bija noguldītāju kapitāls, kaut kur ap 800 milj. latu. Nu ir sūdi. Principā šajā brīdī, baņķieriem būtu jāpasludina bankrots un jāpaskaidro saviem investoriem – sorry veči tā sanāca. Bet nu skaidrs, ka investoriem tas nepatiktu un visdrīzāk visus Karginus ar ģimenēm piemeklētu krievu kriminālseriālu varoņu liktenis. Tika atrasta izeja. Tad kad ir runa par 800 limoniem naudas, uzpirkt kādu personu jau nav nekas grūts. Nu no cik lielu piķa tu pats neatteiktos par kādu īpašo pakalpojumu? Nu miljons, divi? Nav neuzpērkamu cilvēku.

Tika sastādīts plāns – piemaksāts kur vajag, pabiedēts, kas prasa par daudz un izfunktierēts, kā to visu pasniegt tautai (lai būtu lielāks WTF). Plāns nostrādāja lieliski. Latvijas Bankas prezidents Rimševics bez īpašas saskaņošanas no valsts budžeta izmaksā Parex bankai 170 + 220 milj. tipa, lai noturētu tās likviditāti (WTF tas nozīmē?), tad seko paziņojums, ka valdībai ir jāpieņem lēmums – glābt Parex banku (nopirkt) vai nē. Ja neglābsim, tad viss LB samaksātais piķis vienkārši tiek pakāsts un Latvijā sākas priekšlaicīgā krīze, jo visa pasaule momentāli samazina LV finanšu reitingus un psc. psc. Karoče izvēles nav, jau tāpat viss ir samaksāts. Valdība lemj, ka glābjam un maksājam no valsts budžeta Parexam pirmīt baņķieru pakāsto piķi. Tad vēl nedaudz pagaidīja, kamēr investori iemaksāto naudu izņem ārā un kad budžetā beidzās nauda liedza investoriem tukšot savus kontus. Aptuveni 2/3 jeb 540 milj. latu investori atguva sev atpakaļ. Kā rezultātu Kargini un Krasovicki ir glābti no pēkšņās nāves no dusmīgo Krievijas “investoru puses”, Rimševics laimīgs, politiķi klusi apdirsušies, bet Latvijas Valsts budžeta 540 milj. latu aizceļo kaut kur prom nezināmā virzienā.

Diez, cik Karginam un Krasovickam vajadzētu miesasargus, lai paglābtos no krīzes nogurdinātas Latvijas tautas, kas vienā baltā dienā atnāktu pie viņiem ciemos pēc parāda atmaksas?

Šis viss ir izlasīts krievu avīzē Čas. Un te mēs maigi pārejam pie nākamās manas pārdomas.

Kāpēc es lasīju krievu avīzi Čas? Es neesmu nacionālists un pats pa pusei esmu krievs, bet atkal jau dīvainas sajūtas mani šodien pārņēma ieejot Pluspunktu kioskā pēc kaut kā lasāma. Es parasti ejot pusdienās izprintēju vai nopērku kādu lasāmvielu. Īpašas prioritātes man nav, vienīgi reizi mēnesī pērku Digital Times kā prioritatīvo žurnālu. Bet citreiz tas ir kāds psiholoģijas žurnāls, citreiz kāda dienas avīze, citreiz anekdotes nu kāds nu attiecīgajā brīdī ir garastāvoklis. Šoreiz žurnāli mani neuzrunāja un es piegāju pie avīžu stenda. Un atkal mani pārņēma virs pūļa pacelšanās sajūta. Es trīs reizes apgāju apkārt avīžu stendam un pat biju gatavs iet pie pārdevējas jautāt, “kur jums ir laikraksti latviešu valodā?” kamēr aptvēru, ka starp daudziem virsrakstiem krievu valodā rēgojas arī kāds pieklīdis latviešu virsraksts. Uz trīs krievu dienas laikrakstiem stendā atradās viens latviešu. Kaut kas tajā visā likās nepareizs. Vai varbūt latvieši vairāk lieto tieši internetu?

Tad man saslēdzās arī nesenie skandāli ap Dienas laikrakstu, uz kuriem es pirmīt biju skatījies caur pirkstiem, kā uz lietu, kas mani neskar. Ne es pazīstu ne tos žurnālistus, kas aizgāja prom, ne es abonēju Dienu vai Dienas biznesu. Kādu brīdi palasīju šos laikrakstus internetā, bet tā kā tur ir viss tikai slikti, pārstāju bojāt sev garīgo. Tāpēc man šī visa ņemšanās ap Dienu nelikās īpaši interesanta. Neesmu mērķa auditorija. Bet tagad stāvot pie avīžu stenda un meklējot latviešu laikrakstus starp svešvalodas virsrakstiem es konstatēju, ka nu ir pizdec ēzelītim. Krīzei ir daudz tālāk ejošas sekas un blakusparādības kā man likās pirms tam. Krīze sit ne tikai pa kabatu, bet arī pa galvu un pa sirdi, un pa piederību.

Un ja jau es aizskāru krīzes blakus efektus, tad še būs mana trešā pārdoma, kura man ienāca šorīt galvā braucot ar auto uz darbu un klausoties, sievas stāstā par to, kā viņa vakar mēģināja iepirkties sieviešu šmotku veikalā. Atkal jau neliela atkāpe. Nav jau tā, ka krīze mūs ir stipri skārusi finansiāli. Pagaidām viss ir normas robežās un vēl var atļauties kādu nieku nopirkt, kādu jaunu drēbes gabalu vai gadžetu. Savā ziņā man pat ir krīze  izdevīga, jo viss ir palicis daudz lētāks un attiecīgi, ja ir nauda, tad var visādas foršas mantiņas sapirkties! Vienīgi tas ir tik nenormāli īslaicīgi. Atgriežoties pie sievas stāsta. Viņa kādā mazā apģērbu viekalā noskatījusi drēbes gabalu, vienīgi plauktā nebija atbilstošā izmēra uz ko pārdevēja īsi atbildēja – ir tikai tas, ko redzat plauktā un vispār jauns pievedums nezin kad būs un vēl ir liels jautājums vai vispār būs.

Visapkārt ir dažnedažādas atlaides. Elektronikas veikalos var pa puscenu nopirkt lielos LCD televizorus un modernās spoguļkameras. Apģērbu bodēs izpārdošanas cenas pat sezonas precēm, piemēram mēteļiem. Apavu veikaliņos rudens un ziemas apavi par likvidācijas cenām. Šonedēļ sakarā ar Selver tīkla slēgšanu visos Selver veikalos nepārtikas precēm 50% atlaides, bet pārtikas precēm 25%.  Vakar biju vienā iegājis – plaukti ir tukši! Viss izpirkts! No vienas puses iepirkšanās pasaka. Bet no otras – tādos tempos mūs pavisam drīz sagaida DEFICĪTS! Jau tagad tajos pašo elektronikas veikalos neatradīsi jaunākos LCD modeļus. Apģērbu un apavu veikalos jau tagad ir grūti atrast drēbju populārākos izmērus. Un Selveru pēc nedēļas aizklapēs ciet un būs man jāiperekas smirdīgajā Maximā 1X, kur viss, ko tu nopērc ir uzreiz jāapēd jo rīt tai precei beigsies derīguma termiņš. Izpārdos visas plaukta preces un viss. Sāksies vecais labais DEFICĪTS! Un šī doma mani stindzina. Viss patiešām ir slikti.

Tādos brīžos gribas atpakaļ pūlī. Atpakaļ drošajā neziņā. Pofig, kas tur priekšā mūs sagaida, šodien un te ir labi, tas nekas, ka rīt būs visiem pizģec.

Filed under: Domas