Tālajā 2008. gadā, kad es vēl tikai sāku savas motogaitas ar motorolleri, kādā vasaras saulainajā dienā, tikko atbraucot no mītiņa ar klientu pilsētas centrā, nodomāju – a būtu interesanti, ja būtu tādi moto takši. Jau toreiz izrēķināju, ka no Rīgas centra uz jebkuru Rīgas nostūri ar rolleri var nokļūt ne ilgāk kā 10 minūtēs. Ne tev sastrēgumu, ne tev stresa par parkingu. Ātri un ekonomiski. Ideja skaista, miglaina un … tikai ideja.

Šodien tviterī ieraudzīju ziņu

“Kurš jau ir izmēģinājis moto-taksometru #CityScooter? Ja vēl neesi, zvani 28800080, šodien un rīt var izmēģināt bez maksas!”

Sacīts darīts! Jāizmēģina!

Pusdienlaikā, pēc Vecrīgas pelmeņu apmeklējuma, nodomāju – būtu labi tagad atpakaļ uz darbu aizvizināties ar moto-taksi! Pie reizes arī ievērtēt šo brīnumu un noskaidrot kas un kā. Piezvanīju uz attiecīgo numuru. Solīja 5 minūšu laikā būt pie Laimas pulksteņa. Nogaidīju gan visas 10 minūtes, bet norakstīsim to uz pirmajām dienām un bezmaksas braucēju lielo gribētāju skaitu!

Piebrauca skaisti balts cruise tipa motorolleris. Šoferis laipns. Vēl laipnāks kļuva, kad jautāju vai drīkst nofotografēt, jo gribu uzrakstīt bloga rakstu

Izrādās, šoferis ir neviens cits, kā pats CityScooter idejas autors un īpašnieks – Elvijs. Iepazināmies, sākām runāties. Divos vārdos – ideja ir radusies diezgan līdzīgā veidā – kādu rītu, dodoties ikdienas gaitās uz universitāti, draudzene esot sapņaini noteikusi: “Eh būtu labi, ja būtu tādi mazi skūterīši, kas tevi katru rītu vestu uz skolu un mājās”. Tajā dienā arī tika iesēta idejas sēkla, kas izauga par biznesa plānu, kas vēlāk tika aizstāvēts Altum mazo uzņēmumu atbalsta programmā un saņemts līdzfinansējums.

Šodien ir tikai otrā diena, kad šie žiperīgie skūterīši šķeļ Rīgas asfaltu, bet jau esot iezīmes uz pastāvīgiem klientiem, pēc kā var spriest, ka biznesam ir nākotne.

Runājām par pašu pakalpojumu. Principā tie ir gan pasažieru pārvadājumi, gan kurjerpasta pakalpojumi. Otrais mani neinteresē. Tas nu gan vairs nav nekas jauns. Toties pasažierus vēl neviens līdz šim ar motorizētiem divriteņiem nav vadājis. Skaitītājs taksītim vēl nav un nezin vai būšot, jo attiecīgajā departamentā esot pateikuši, ka Latvijā taksis skaitās automobilis, visi pārējie brīnumi ir ārpus normatīviem aktiem un par takšiem saukties nevar. Tāpēc maksa par braucienu tiek rēķināta pēc rajoniem.

Bet ja vajag, var arī sarunāt aizvest ārpus Rīgas, bet tad gan jārēķina pēc nobrauktiem kilometriem reizinot ar tarifu 35 santīmi par kilometru un uzskaite notiek pēc skūterī iebūvētā spidometra.

Pats skūteris ir Itālijā ražots 125 cc agregāts, kas nodrošina diezgan labu jaudu un ātrumu. Uz šosejas var sasniegt līdz pat 80km/h, tomēr īstā vide tam ir pilsēta. Lai arī gabarītos tas ir lielāks par vidējo pilsētas skūteri, tas vienalga var izmanevrēt starp sastrēgumā stāvošām automašīnām un izrauties pie luksofora pa priekšu visiem konservu bundžu braucējiem

No drošības ekipējuma pasažierim gan tiek piedāvāta tikai vaļējā tipa ķivere. Lietainā vai aukstākā laikā varot dabūt jaku, bet šoreiz nav līdzi, jo ārā ir +100 grādi karstuma.

Starp citu, runājot par lietu, tad viens no šī skūtera modeļa priekšrocībām ir paceļamais jumts. Pret stipru lietu tas neaizsargā, tomēr pret smidzinošu lietutiņu ir ļoti labi. Tiesa gan pats jumts atvērtā stāvoklī ir pazems un augumā garākiem pasažieriem var sanākt pieliekties.

Vēl viena nianse – mantu bagāžnieks. Ja jumts ir uzcelts augšā, tad atbrīvojas vieta diezgan palielam mantu nodalījumam. Varot iebāzt vidēja izmēra somu vai, piemēram, portatīvā datora somu ar visu saturu. Čemodānam gan vietas nebūs.

Nu ko, izrunājāmies un nofočējāmies; sēžamies un braucam. Braucam ļoti mierīgi, bez straujiem paātrinājumiem. Izrādās Elvijam vēl neesot lielas pieredzes vadāt pasažierus pa pilsētu, tāpēc pagaidām bez steigas. Pie luksofora smuki izlienam cauri mašīnām un uzsākam braucienu visiem pa priekšu. Var just, ka rollerim ir potenciāls un, ja vajag, tas spēj izpildīt arī straujāku manevru, protams, ja šoferis zina, ko dara. Brauciens ir patīkams: saule, vējiņš, motora dūkoņa – pilnīga vasara sajūta. No Laimas pulksteņa līdz Lāčplēša / Tērabatas atbraucam diezgan ātri, kādās 3-4 minūtēs. Turpat uz trotuāra noparkojamies, sarokojamies un atvadāmies.

Kopumā secinājumi par pakalpojumu ir tādi, ka moto taksim ir savas izteiktas priekšrocības: ātrā pārvietošanās sastrēgumu stundās, samērā nedārgi, fleksibilitāte (var tikt tur, kur ar auto nepiebrauksi). Kā vēl papildus priekšrocību es minētu arī unikalitāti. Pats par sevi brauciens ar motorolleri jau ir piedzīvojums, kas ir ārpus ikdienas (protams, ja tu pats nepārvietojies ar moto vai rolleri) rutīnas. Domāju, ka viena no nišām moto taksim (līdzīgi kā limuzīniem) varētu būt arī dažādi tusiņi tipa – kāzas, vecmeitu ballītes, dzimšanas dienas u.t.t.

Ir, protams, arī mīnusi, kas samazina klientu auditorijas skaitu – pārvadāt var tikai vienu cilvēku un bez lielas bagāžas, brauciena komforts diezgan atkarīgs no laika apstākļiem, ir zināms drošības risks (Rīgas autobraucēji reti kad skatās 2x). Tomēr ir ticība un cerība, ka šie pagaidām 3 skūtertakši saulainajās dienās bez darba nestāvēs.

Lai Elvijam veicas un visiem maniem lasītājiem iesaku kaut reizi kādā saulainajā dienā piezvanīt uz 28800080 un izbaudīt pa dažiem latiem moto braucienu pa Rīgu! Tas ir to vērts

Filed under: Savi veidojumi