Pasaka

Kādu dienu es iepazinos ar Misteru Kūciņu. Viņš bija taisīts no šokolādes mīklas ar glazūru. Viņš bija naivs un vientuļš.

Parunājoties ar viņu, es sapratu, ka viņam nav neviena ne drauga, ne tuvinieka. Es piedāvāju Kūciņam būt par viņa draugu, kaut gan viss, kas mani interesēja, bija iegrauzties viņa saldajā šokolādes sānā.

Mēs gājām pastaigā. Kūciņš man stāstīja par savu bērnību, bet es viņam anekdotes. Vienu reizi Kūciņš pat kautrīgi iesmējās. Vēlāk mēs atnācām pie manis mājās. Es piedāvāju viņam apsēsties uz dīvāna un kad viņš to izdarīja, iekodu Kūciņam sānos nograužot gardu kumosu. Kūciņš neizpratnē iebļāvās un pielēca kājās. Man palika kauns un es klusēju. Misters Kūciņš visu saprata un gāja prom.

Pāris dienas vēlāk pie manām durvīm atskanēja zvans. Tas bija Mister Kūciņš. Viņš turēja rokās akurāti nogrieztu gabaliņu sevis, ko sniedza man, lūdzot būt par viņa draugu. Pat tad, ja viss kas man no viņa interesē ir šokolādes mīkla ar glazūru.

One Response to “Pasaka”

  1. Mazliet banāli, bet … ļoti patiesīgi. Tev ir talants ar diezgan vienkāršiem līdzekļiem uzradīt kaut ko ar odziņu. Kazi, varbūt tas arī ir Ikdienišķais Brīnums… ?

Leave a Reply