Tā pat kā ēst, dzert un spēlēt biljardu, katram sevi cienošam interneta lietotājam vajag dienišķo spama devu. Veselības Ministrijas komisija apstiprināja, ka šī bloga spama deva satur visas nepieciešamās infokalorijas vienas dienas spama koncentrācijai cilvēka asinīs.
Piektdien nodejojām koncertu! Manuprāt nodejojām labi. Ar degsmi un izjūtām. Likās arī ka skatītāji to novērtēja. Vismaz aplausi bija skaļi un ilgi Bet ne par to ir mans šodienas stāsts. Gribas padalīties ar ieskatu aizkulisēs jeb kā mēs gatavojāmies koncertam.
Mēs esam neprofesionālā deju grupa Buras no Salaspils un tādus lielos publiskos koncertus mēs rādam ne biežāk kā 2 reizes gadā. Citreiz par retāk. Koncerti mums ir vairāk pašiem sev un mūsu faniem nekā publiskai izklaidei un kur nu vēl peļņai. Līdz ar to arī nav budžetu masīvām reklāmas kampaņām. Tāpēc, lai pievāktu pilnu zāli, mēs parasti nospamojam visus savus draugus, radus un paziņas aģitējot nākt uz mums paskatīties. Šoreiz esam nolēmuši pamēģināt sociālo tīklu spēku un huligānisko (virālo) video spēku.
Daļēji nozagts, daļēji atvasināts no Runeta. Daļēji piefantazēts.
Eju pa mežu. Skatos, ūdens aka. Iekāpju liftā, uzsēžos uz velosipēda un iedarbinu motoru. Pēkšņi ienāk kontrole un saka “atbrīvojiet vietu invalīdiem”, es uzreiz paņemu meitenīti pie rokas un ejam nodot pudeles. Pieeju pie šofera, saku “Man vienu zilo LM un divus Lāčplēša”, tante iedod man sieriņu un divus Bonapartus, es tos ielieku kabatā un samaksājot skrienu prom. Viņi man dzenas pakaļ ar ātrās palīdzības mašīnu, panāk un izlec ārā savos ugunsdzēsēju kombinizonos. Nogāž mani gar zemi un kliedz “Atlikumu aizmirsāt”. Es izlaužu zagļiem rokas un eju nodot viņus policijai. Pa ceļam ieeju swedbankā un jautāju, kur jums te var nomazgāt kājas, savādāk visas paduses sasvīdušas. Man atbild “pa kreisi, trešajā liftā, piereģistrējiet savu bankas kalkulātoru”. Es novelku karti, bet man saka nepareizs pinkods, ievadiet savu dzimšanas datumu. Iekāpju liftā un nobraucu atpakaļ lejā.
Populārākais viral video. Dažās nedēļās tas ir sasniedzis 85 miljonus skatījumu! Un tam tā būs būt. Noskaties arī tu. Ir laiks apgriezt piramīdu kājām gaisā.
—–
Un jā, es jau zinu ko es darīšu 20. aprīlī naktī Pievienosies?
Video apskats par Windows 8 Slate ierīci. Paldies par Jūsu komentāriem un ierosinājumiem attiecībā uz manu iepriekšējo video. Daļu no tiem ņēmu vērā, daļu nevaru realizēt tehniski. Šis tomēr viss ir filmēts mājās ar fotoaparātu un improvizētajā studijā pie grāmatu plaukta Bet nu vienmēr ir vieta un iespējas attīstībai!
Komentējiet, spiediet like iekš YouTube, sekojiet man twitterī Eliks!
P.S. Jā uzreiz atvainojos, ka video otrajā daļā aizpeldēja fokuss kamerai Nebija vairs spēka pārfilmēt.
Audio clip: Adobe Flash Player (version 9 or above) is required to play this audio clip. Download the latest version here. You also need to have JavaScript enabled in your browser.
Teksts:
Tur pāri pļavai aizsalušai
Aiz sniega putekļu plīvura
Bez cerības siltuma ceļinieks
Brien likteņa pirkstu stīvumā
Ar vēju viņam ir jācīnās
Ar zaudējumu nolemto
Un vienu soli mērojot
Viņš izcīna soli nākamo
Un ceļš šis škietami bezgalīgs
Un mērķis tam šķietami netverams
Bet tomēr par spīti liktenim
Tas pārvarēts tiek pamazām
Un redzams jau laternas spīdums
Kas izkliedē pārbalto aklumu
Tur patverties naktī var ceļinieks
Lai rītu sākt ceļu no sākuma
Mēs dzīvojam absolūtā melu laikmetā. Mazie meli, lielie meli, meli idejas vārdā, meli naudas dēļ, meli sauzdzējošie, meli pašam sev.
Meli ir norma. Ziņu portālam skaitās normāli klikšķu vārdā uzpūst sensāciju, piefantazēt, piemelot (nedaudz). Politiķis bez meliem vispār ir nekonkurētspējīgs. Publisko attiecību speciālisti ar to vien nodarbojas, kā maskē melus skaistos vārdos. Reklāma melo atklāti, bet cēli – tā ir melu māksla saproties.
Piektdien nodejojām koncertu! Manuprāt nodejojām labi. Ar degsmi un izjūtām. Likās arī ka skatītāji to novērtēja. Vismaz aplausi bija skaļi un ilgi 
Bet ne par to ir mans šodienas stāsts. Gribas padalīties ar ieskatu aizkulisēs jeb kā mēs gatavojāmies koncertam.
Eju pa mežu. Skatos, ūdens aka. Iekāpju liftā, uzsēžos uz velosipēda un iedarbinu motoru. Pēkšņi ienāk kontrole un saka “atbrīvojiet vietu invalīdiem”, es uzreiz paņemu meitenīti pie rokas un ejam nodot pudeles. Pieeju pie šofera, saku “Man vienu zilo LM un divus Lāčplēša”, tante iedod man sieriņu un divus Bonapartus, es tos ielieku kabatā un samaksājot skrienu prom. Viņi man dzenas pakaļ ar ātrās palīdzības mašīnu, panāk un izlec ārā savos ugunsdzēsēju kombinizonos. Nogāž mani gar zemi un kliedz “Atlikumu aizmirsāt”. Es izlaužu zagļiem rokas un eju nodot viņus policijai. Pa ceļam ieeju swedbankā un jautāju, kur jums te var nomazgāt kājas, savādāk visas paduses sasvīdušas. Man atbild “pa kreisi, trešajā liftā, piereģistrējiet savu bankas kalkulātoru”. Es novelku karti, bet man saka nepareizs pinkods, ievadiet savu dzimšanas datumu. Iekāpju liftā un nobraucu atpakaļ lejā.
Nebija vairs spēka pārfilmēt.
